Mēs visi uzsveram globālo pilsonību, tad kāpēc mēs aizsargājam kultūras un valodu daudzveidību, jūs varētu jautāt?
Es jums sniegšu īsu pārskatu par to, kā šie jēdzieni ir attīstījušies. Pirms 72 gadiem parakstītās ANO Statūtu 55. pants (55. pants) ir ļoti tālredzīgs. 55. pants nosaka, ka starptautiskā sadarbība kultūras jomā un vispārēja cilvēktiesību ievērošana neatkarīgi no rases, dzimuma, valodas vai reliģijas ir nepieciešami nosacījumi, lai veicinātu visu cilvēku labklājību un izveidotu draudzīgas attiecības starp tautām, un apgalvojums ir kultūras veicināšana un aizsardzība un valodu daudzveidības pamats.
Valoda un kultūra ir mūsu identitātes galvenās sastāvdaļas un saites, kas saista kopienas un tautas. Saskaņā ar enciklopēdijas Britannica definīciju valoda ir "parasta runāšanas un rakstīšanas sistēma, ar kuras palīdzību cilvēki sazinās kā sociālās grupas locekļi un kā savas kultūras dalībnieki. Valodas funkcijas ietver saziņu, pašidentitāti, izklaidi un iztēle. un atbrīvo emocijas”. 1
Valoda un kultūra ir cieši saistītas, savstarpēji atkarīgas, veido cilvēku raksturus un ir zināšanu nesējas. Valoda un kultūra palīdz mums saprast sevi un noteikt grupas, kurām mēs piederam.
Tiek lēsts, ka mūsdienās pasaulē ir 6909 valodas, no kurām 96 procentus runā tikai 4 procenti pasaules iedzīvotāju. 2 Tajā pašā laikā aptuveni 6 procentus valodu runā vairāk nekā 1 miljons cilvēku, un šīs valodas kopā veido aptuveni 94 procentus pasaules iedzīvotāju. Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (UNESCO) datiem vairāk nekā puse pasaules valodu ir apdraudētas.
Vairāki neseni notikumi ir parādījuši, ka daudzi cilvēki ir atpalikuši globalizācijas procesā, un mēs šajā kontekstā no jauna atklājam identitāti, mēs meklējam piederības sajūtu, daži cilvēki ir noraizējušies identitātes zaudēšanas dēļ, visi ir sadaļā Meklējiet nozīmi.
Lai būtu patiesi ilgtspējīgi, mums ir jāpiešķir liela prioritāte valodai un kultūrai, lai tiktu galā ar pieaugošajām bažām un apmierinātu vēlmi piederēt, kas ir ilgtspējas pamatā.
Pašlaik ir 91 vismazāk attīstīta valsts, jaunattīstības valstis bez jūras un mazo salu jaunattīstības valstis. Šajos trīs valstu veidos ir pasaulē visdažādākās valodas un kultūras. Kā augsta līmeņa šo trīs veidu valstu pārstāve es jūtos ļoti satraukta, bet tajā pašā laikā esmu noraizējusies, jo šīs valodas ir visvairāk apdraudētā līmenī. Papua-Jaungvineja ir maza salu jaunattīstības valsts ar aptuveni 840 valodām, divreiz vairāk valodu nekā visās Eiropas valstīs kopā. 4 Klusā okeāna reģionā ir aptuveni 1300 valodu, taču katru valodu runā vidēji tikai 1,{7}} cilvēki. Āfrikā runā vairāk nekā 2,{9}} valodās, kas veido aptuveni 30 procentus no kopējā valodu skaita pasaulē. Tomēr Subsahāras Āfrikā dzīvo lielākā daļa valodu pasaulē, kurām draud izzušana. Šīs parādības sekas pārsniedz cilvēku izpratni par valodu un kultūru. Tas nav tikai jautājums par to, kā aizsargāt valodu un kultūru, kas ir daudz vairāk nekā kultūras relikvijas.
UNESCO pētījumi liecina, ka pastāv cieša saikne starp bioloģisko daudzveidību un valodu daudzveidību. Vietējās un pamatiedzīvotāju kopienas ir izveidojušas rūpīgas dabas pasaules klasifikācijas sistēmas, kas atspoguļo dziļu izpratni par viņu vidi, tostarp zināšanas par augu augšanu, barības vielām un okeāna labklājību, ļaujot dzīvībai kritiskām un trauslām ekosistēmām normāli darboties.
No otras puses, mēs esam liecinieki bezprecedenta valodu un kultūru sajaukumam, ko radījusi urbanizācija, straujais starptautiskais tūrisms un masveida migrācija. Pilsētās, starp valstīm un kontinentiem patiešām ir apburoša kultūru saplūšana. Tomēr šajā procesā vietējās atpalikušās grupas un jaunpienācēji bieži piedzīvo atsvešināšanos, savukārt citi izjūt trauksmi par identitātes zaudēšanu.
Šai tendencei ir divas puses. Tie, kuriem ir pieeja IKT un pārvalda interneta valodu, dzīvo pasaulē bez robežām, savukārt tie, kuriem nav pieejas IKT un pārvalda interneta valodu, ir atstumti un atstumti. Viņi jūt, ka viņu esamība, valoda un kultūra izgaist. Neatkarīgi no tirdzniecības un citām līdzīgām situācijām cilvēku saliedēšanai ir daudz priekšrocību, taču mums ir jānodrošina, lai tas neapdraudētu personisko identitāti vai kultūras un valodu daudzveidību. Mums ir jāpārliecinās, ka tikai daži laimīgie no tā gūst labumu, bet citi paliek malā.
Papildus tam, ka valoda un kultūra sniedz mums būtisku identitātes un piederības sajūtu, tā daudzos veidos ir neatņemama sastāvdaļa. Vai daudzveidība nav tas, kas virza tirdzniecību un tūrismu?
Spēcīgas pretenzijas uz identitāti un piederību liek domāt, ka mums ir jāapvērš kultūras un valodu daudzveidības samazināšanās. Mums ir jāmāca jauniešiem viņu dzimtā valoda, vienlaikus dodot viņiem iespēju apgūt arī citas vietējās un svešvalodas.
Progresa procesā cilvēki vienmēr saskaras ar jauniem izaicinājumiem. Tomēr mums ir pienākums vadīt pārmaiņas un risināt problēmas, nodrošinot mūsu vērtīgās kultūras identitātes un valodu daudzveidības saglabāšanu. Pamatojoties uz mūsdienu arvien vairāk savstarpēji saistīto pasauli, jēgpilna starpkultūru dialoga un apmaiņas iespējas nākotnē ievērojami palielināsies. Mums ir jānovērtē, jāiegulda tajā un jāizmanto dažādība, lai izveidotu tiltus starp kultūrām. Kā pasaules pilsoņiem mums jādzīvo harmonijā, jo mēs visi gūstam labumu no reģionālās daudzveidības. Kā izmantot kultūras un valodu daudzveidību, lai veicinātu starpkultūru dialogu un globālu sapratni, vienlaikus izvairoties no mūsu identitātes un piederības sajūtas graušanas, ir globāls izaicinājums.